Gari mūsu dzīvēs

Lasot šo grāmatu, nav jāiespringst un bailēs jādreb zem segas. Kāpēc ir vajadzīga šī grāmata?

Tāpēc, ka pati strādāju un komunicēju ar gariem un mani tracina cilvēku izdomājumi par to, ka tas ir ļauni. Gari ap mums ir visu laiku, un mēs to nevaram kontrolēt. Galu galā, ir ziedu gari, pļavas gari, uguns gari, ūdens gari, meža gari, un tā bez gala. Vecāki saviem bērniem stāsta, ka tie ir spoki. Protams, galvenais iemesls ir tas, ka cilvēki saka: nav, ar ko parunāt par šīm tēmām, nav, kam pajautāt, esmu neziņā, ar ko drīkstu par to runāt. Un tad sagrābstās internetā visādas muļķības, un pats tās sastrādā.

Ne man, ne Kristīnei savā laikā nebija, ar ko apspriesties par šiem jautājumiem. Kaut kā ar Dieva, bet varbūt ar garu palīdzību esam ieguvušas pieredzi un uzdrīkstēšanos par to runāt.

Kad nomirst kāds mums tuvs cilvēks, mēdz teikt, ka iegūstam sev eņģeli. Reālajā dzīvē mēs viņus it kā neredzam apkārt staigājam, bet grūtos brīžos tomēr vēršamies pie tiem. Eņģeļi var būt mūsu mīļie aizgājušie citās dimensijās, viņi var būt arī mūsu līdzcilvēki. Tomēr stāsts nav par to, kaut varbūt tomēr arī ir.

Pavērojot to, kas notiek dzīvē, var pamanīt, ka slāvu tautību cilvēki vairāk un brīvāk runā par kapiem un mirušajiem, bet latvieši izvairās no šādām sarunām un labprātāk par to paklusē vai arī izdomā, ka tā ir bēdīga tēma. Taču tā ir reālā dzīve, dabisks process.

Arī kapu kultūra mums ir atšķirīga, kaut jāsaka – ne pārāk lielos vilcienos. Domāju, ka slāvi vairāk turas pie senču tradīcijām un tās glabā no paaudzes paaudzēs, kamēr latvieši ir izprātojuši paši savas versijas un seko tām.

Katram, protams, ir izvēle, un pie tās var pieturēties. Gribu arī pateikt paldies Kristīnei Erkenai, kura palīdzēja grāmatas tapšanā.

Ezoteriķe Anita Lasmane