Irenejs Plāters-Zībergs „Dzīve bez rokām’’ (1931.g.)

“Dzīve bez rokām” ir grāfa Ireneja Plātera-Zīberga autobiogrāfiska grāmata, kas pirmoreiz izdota 1931. gadā un tagad pieejama arī latviešu valodā. Tā ir dziļi personiska, intelektuāla un pat provokatīva liecība par cilvēku, kuram liktenis atņēmis rokas, bet neizdzēšamu dzīvesgribu, drosmi un pašironiju.

Grāmata atklāj autora dzīvi, sākot no bērnības Vaboles muižā, kur veidojusies viņa personība, līdz jaunības gadiem, revolucionāriem satricinājumiem un dramatisku bēgšanu no padomju varas. Tekstā spilgti atainots viņa attiecību loks — vispirms ar māti, kas bijusi galvenā audzinātāja un balsts, un vēlāk ar sabiedrību, kura pret viņu vienlaikus izturas gan ar ziņkārību, gan sajūsmu, gan mulsumu.

Stāstījums ir piepildīts ar asiem vērojumiem par to, kā cilvēki reaģē uz fizisku atšķirību. Autors šo reakciju analizē kā psiholoģisku laboratoriju, aprakstot trīs sabiedrības uzvedības posmus, ar kuriem sastopas – no sākotnējā neveiklā apjukuma līdz brīvai, atbrīvotai attieksmei, kurā kroplība vairs neeksistē kā barjera.