Pēdējais cietoksnis

Māra Lindes romāns “Pēdējais cietoksnis” (izdevniecība Sava grāmata, 2025) ir plašs vēsturisks darbs, kas apvieno dokumentālu precizitāti ar literāru stāstījumu par vienu no dramatiskākajiem Latvijas likteņa brīžiem – Kurzemes cietokšņa pēdējām dienām Otrā pasaules kara laikā.

Grāmata sākas ar tēlu Marģeri un viņa draugu Jāni – lauku vīriem, kurus karš ir izkliedējis un reizē satuvinājis. Viņu sarunās un ikdienas gaitās atklājas latviešu cilvēka pretrunīgais stāvoklis kara laikā – starp izdzīvošanu, pienākumu, cerību un bailēm. Paralēli šim cilvēciskajam līmenim autore iezīmē plašu vēsturisko fonu: frontes tuvošanos, vācu atkāpšanos, leģiona likteni, partizānu cīņas un ģenerāļa Kureļa grupas traģisko galu.

Linde iekļauj arī dokumentālus fragmentus un vēsturiskus tekstus – pavēles, dienasgrāmatas ierakstus, liecības no Silgaiļa, Kažociņa un citu autoru darbiem, kas piešķir romānam autentisku vēsturiska hronikas raksturu. Darbā ir spilgti pretstatītas divas pasaules – cilvēka ikdiena frontes tuvumā un augstākās varas aprēķini Maskavā, kur Staļins ar cinisku aprēķinu lemj par tautu likteņiem. Šī divplānu struktūra rada spēcīgu kontrastu starp ideoloģisko un cilvēcisko, starp globālo karu un individuālo likteni.

Romāna nosaukums “Pēdējais cietoksnis” simboliski apzīmē ne tikai Kurzemi kā pēdējo aizstāvības vietu Eiropā, bet arī cilvēka garīgo un morālo stiprumu – spēju saglabāt cilvēcību brīdī, kad viss apkārt sabrūk. Grāmata pauž dziļu cieņu pret tiem, kas palika uzticīgi savai zemei un pārliecībai, vienlaikus neliekot lasītājam aizmirst kara nežēlīgo cenu.

Kopumā “Pēdējais cietoksnis” ir vēsturisks romāns ar dokumentālu dziļumu un emocionālu intensitāti, kas atklāj kara laika Latviju kā vietu, kur saduras lielvaru ambīcijas un vienkārša cilvēka izdzīvošanas griba – pēdējā cietokšņa iekšienē.