Tā nu tas bija. ATMIŅAS DZĪVES LĪKLOČOS

Ausekļa Ozoliņa atmiņu grāmata “Tā nu tas bija” ir kā sirsnīgs vēstījums, kas izplūst kā vakara saruna pie kamīna – bez steigas, bez uzspēlētības, ar visām dzīves garšām un smaržām. Tā ir latviešu zemnieka dvēseles hronika, kas, kā pašas zemes smarža pēc lietus, ielīst līdz kaulam – pat tiem, kas to laiku nav piedzīvojuši. Šis stāsts nav tikai par vienu cilvēku – tas ir par mums visiem. Par to, kāda bija dzīve toreiz un kā mēs tajā izdzīvojām.

No pirmajiem elpas vilcieniem kara laikā līdz pat saimniecības nodošanai dēlam mūža nogalē – šis stāsts līgani plūst cauri desmitgadēm, vēstures līkločiem un personiskiem pārdzīvojumiem. Lasītājs te nokļūst kara krustugunīs un bēgļu gaitās, piedzīvo kolhozu dzimšanu un norietu, sajūt bērnības zāles smaržu, karsta rudzu maizes klaipa siltumu un to smeldzīgo klusumu, kad ģimenes locekļi neatgriežas.

Grāmatā dzīve skar – dažkārt tā ir kā stindzinošs ziemas rīts, citreiz kā siltas vasaras vakars pie upes. Autors dalās ne vien ar notikumiem, bet arī ar sajūtām – bailēm, drosmi, mīlestību, zaudējumiem un cerību, kas, neskatoties uz visu, vienmēr saglabājas. Brīžiem tā ir komiski rūgta – kā bērnības palaidnības ar detonatoriem un zivi spridzināšanām, brīžiem dziļi traģiska – kā deportāciju šausmas, kara šausminošās ainas un tuvinieku zaudējums.

Ausekļa valoda ir vienkārša, bet tajā ir tāds dzīvīgums, kas liks tev brīžiem pasmaidīt caur asarām. Viņš nerunā kā vēsturnieks – viņš stāsta kā tēvs, kā lauku cilvēks, kā cilvēks, kurš visu pieredzējis pats uz savas ādas. Viņš pierāda, ka ne jau lielās kaujās vien ir varonība – tā mīt arī tajā, kurš audzē kartupeļus ar 24 šķirnēm, kurš aizstāv savu bērnu ar visām dzīves zināšanām, kurš klusē, kad vajag klusēt, un runā, kad vairs nevar klusēt.

“Tā nu tas bija” nav grāmata, ko ātri izskrien cauri. Tā ir jālasa kā vēstule no pagātnes – ar cieņu un uzmanību. Tā ir kā veca fotogrāfija, kur katrs krunciņas ēnojums kaut ko nozīmē. Tā ir dzimtas stāsts, kas kļūst par tautas stāstu, jo te atklājas vesela laikmeta seja – patiesā, nepieslīpētā, dzīva.

Un, kad aizver pēdējo lapaspusi, gribas klusumā pasēdēt. Jo kaut kas no šīs grāmatas ir palicis tevī. Kaut kas silts. Kaut kas stiprs. Kaut kas ļoti latvisks.